Mans dziedināšanās stāsts | Liene Uresina
22334
post-template-default,single,single-post,postid-22334,single-format-standard,theme-bridge,woocommerce-no-js,tribe-no-js,tec-no-tickets-on-recurring,tec-no-rsvp-on-recurring,ajax_updown_fade,page_not_loaded,,columns-3,qode-child-theme-ver-1.0.1,qode-theme-ver-10.1.1,wpb-js-composer js-comp-ver-5.0.1,vc_responsive,elementor-default,elementor-kit-4341,tribe-theme-bridge

Mans dziedināšanās stāsts

Šis ir citāts no manas grāmatas “Ar Tevi viss ir kārtībā”.

“Es gribu dalīties ar tevi kādā ļoti personīgā stāstā. Man ir divi bērni – meita un dēls. Pēc Leilas piedzimšanas es jau biju sākusi strādāt ar sevi, attīstīt savu domāšanu un zināšanas. Leila pasaulē nāca ar ķeizargrieziena palīdzību, tāpēc, kad pieteicās otrais bērniņš, biju noskaņojusies, ka gribu dzemdēt pati. Bet liktenis bija lēmis citādi. Dzemdību procesā pēkšņi sajutu milzīgas sāpes, taču ārsti atbildēja, ka tas esot normāli. Tad, kad viņi saprata, kas īsti ir noticis, mani steidzīgi aizveda uz operāciju zāli taisīt akūtu ķeizargriezienu. Man bija plīsusi dzemde. Kad ielaida anestēziju, pasaule pazuda, bet, jau atvērusi acis, dzirdēju, kā ārsti savā starpā pārrunā, kādas krāsas automašīna katram bijusi pirms desmit gadiem. Īsāk sakot, tā saruna, ko dzirdēju pamostoties, nemaz nebija par pašu ārstēšanas procesu, bet gan par dažādām nenozīmīgām lietām. Pirmais, ko jautāju, kā jau jebkura mamma būtu darījusi manā vietā, – vai bērniņam viss ir kārtībā. Atbilde skanēja: “Bērnam viss ir labi, bet tu esi zaudējusi daudz asiņu.”

Mūs palaida mājās jau pēc trim dienām. Mājās man nežēlīgi sāka sāpēt mugura, un es prasīju vecmātei, vai tas ir normāli. Viņa ieteica doties uz slimnīcu, ja sāpes nepāriet. Tātad otrdien mūs izlaida no slimnīcas, bet jau ceturtdien mēs bijām atpakaļ. Mani aizveda uz palātu, veica pārbaudes un paziņoja, ka man steidzami jābrauc uz Stradiņa slimnīcu un jāstājas rindā uzņemšanas nodaļā, kas tobrīd gripas sezonas dēļ bija pārpildīta. Pateicoties savai ģimenes ārstei, tiku Gaiļezera slimnīcā – tur mani veselu mūžību izmeklēja ginekologs, veica sonogrāfijas un magnētiskās rezonanses, līdz beidzot pateica, ka, šujot dzemdi, pie tās piešūts urīnvads, – tas nozīmē, ka urīna izeja ir bloķēta, viss krājas labajā nierē un vienīgais risinājums ir likt nefrostomu. Es pat nezināju, kas tas ir, bet, tā kā esmu uz risinājumu vērsts cilvēks, principā uzreiz piekritu. Izgāju no slimnīcas un izstāstīju to vīram, kurš gaidīja mašīnā kopā ar dažas dienas veco Bergu, un viņš sāka raudāt. Viņa mammas māsai esot bijusi šī nefrostoma, kas būtībā ir maisiņš ar caurulīti, kura cauri ādai ir savienota ar nieri, lai novadītu urīnu. Mēs rezervējām operāciju jau nākamajā dienā un atkal devāmies uz slimnīcu. Tam visam pa vidu man uz rokām bija tikko dzimušais bērniņš, kurš kā eņģelītis pacietīgi gaidīja, kad ārsti ļaus ik pa brīdim viņu pabarot.

Operācija bija veiksmīga, taču es nekad nebiju bijusi tādā emocionālā stāvoklī – tik tuvu depresijai. Vienīgais, kas manī radīja prieku, bija Bergs. Neņemot vērā visu elli, kam gāju cauri, dēla paņemšana rokās ielēja manī laimi un pateicību. Man – jaunai, veselīgai sievietei – jāstaigā ar urīna maisiņu, kas piestiprināts pie sāniem... Es nespēju tam pieskarties, jo neticēju un negribēju pieņemt, ka tas tiešām notiek ar mani. Vīrs katru reizi nāca līdzi uz tualeti, lai palīdzētu to nomainīt. Turklāt Leila, mana meita, redzēdama šos pārdzīvojumus, asaras un ciešanas, teica, ka nekad negribēšot bērnus. Viņai bija pieci gadi. Pēc nedēļas es atkal sajutu briesmīgas sāpes muguras daļā, jo nefrostoma sāka durties nieres sieniņā un veidojās iekaisums, taču ārsti teica, ka ir izdarījuši visu, ko varējuši, un vairs palīdzēt nevarot. Mēs sazvanījām Izraēlas un Maiami labākos ārstus, un visi kā viens apliecināja, ka operāciju taisīt nevar. Sāpes bija tik nežēlīgas, ka es biju gatava braukt uz jebkuru pasaules malu, taču man sacīja, ka jāgaida vismaz trīs mēneši līdz atlabšanai. Trīs mēneši!!! Pat nedēļa šķita neizturami ilgi, man bija iekaisums, temperatūra, nenormālas sāpes, sagrauts psiholoģiskais stāvoklis, divi bērni, no kuriem viens bija vien nedēļu vecs. Sapratu – kaut kas jāsāk darīt pašai.

Manā plānā ietilpa vizualizācijas, meditācijas, pastaigas svaigā gaisā, būšana kopā ar bērniem. Es nekad neaizmirsīšu ārkārtīgi sliktās pašsajūtas brīdi, kad baroju Bergu: viņš apstājās ēst un ieskatījās man acīs. Nezinu, kas tieši tajā mirklī notika, bet es pēkšņi sapratu – nedrīkstu padoties.

Kad mācījos neirolingvistisko programmēšanu, pasniedzēja stāstīja par kādu franču profesoru, kuram bija jāveic sirds operācija. Viņš vizualizēja savu izveseļošanos – iztēlojās, kā viņam šo caurumu sirdī burtiski aizcementē. Katru dienu viņš vizualizēja šo ainu, precīzi izjuzdams visas detaļas, līdz notika brīnums – viņš izveseļojās. Ja viņš var, arī es to varu – nodomāju un sāku vizualizēt. Iztēlojos, ka manī iekšā ir fejas, kas pielido klāt tai vietai, kurai piešūts urīnvads, un ar mazu burvju skalpelīti griež to vaļā. Es lasīju un skaitīju afirmācijas. Dzēru pretsāpju tabletes un gāju pastaigās, darīju visu to, ko mācīju citiem. Manī bija ticība, ka varu pati sevi izārstēt un ar mani viss būs kārtībā.

Kādas pastaigas laikā man acīs iespīdēja saules stars – un pēkšņi... es sapratu! Nezinu, kas tā bija par maģiju, taču vienā mirklī man atnāca atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Visas atbildes uz maniem – kāpēc es?, kāpēc ar mani tam bija jānotiek? – nokrita burtiski kā no zila gaisa. Proti, es nedalos ar savām dāvanām! Zināju, ka manī ir liels spēks un jauda, bet manas bailes un ego bija uzvarējuši. Kas būs, ja man neizdosies? Kas būs, ja es nebūšu perfekta? Kas būs, ja draugi par mani smiesies? Visas tās muļķīgās atrunas, kas lika man dzīvot būrī, kas neļāva mirdzēt un piepildīt šo pasauli, daloties ar savām dāvanām. Šī atklāsme, iespējams, bija pirmais šīs grāmatas aizmetnis – ka man jādalās ar dāvanām, ko Visums man devis.

Tajā brīdī noslēdzu darījumu ar Visumu, lūdzot pēc palīdzības un apmaiņā dodot solījumu dalīties savās zināšanās ar cilvēkiem. Pēc pusotras nedēļas man bija jābrauc uz slimnīcu pārbaudīties. Pēc rentgena man tika pateikts, ka tur viss ir tik cieši aizšūts, ka nav citu variantu – jāgaida tie trīs mēneši, lai varētu veikt atkārtotu operāciju, turklāt es nevarēšu ņemt līdzi bērnu un viņu barot, jo klīnikā nav ģimeņu palātu un es tik un tā būšu sazāļota. Biju šokā, jo apzinājos, ka mans bērns jau tā iet kopā ar mani cauri šim stresam... un viņam vēl atņems mātes pienu.

Es turpināju vizualizēt. Pēc trim dienām, pamodusies pēc nakts miega, pamanīju, ka nefrostoma ir tukša. Prātā pazibēja doma – atkal būs jādodas uz slimnīcu, jo kaut kas nogājis greizi. Uzrakstīju ārstam, un viņš atbildēja, ka var pieņemt pēc divām dienām. Sagaidījām nolikto laiku, satraukušies braucām uz klīniku, man veica pārbaudes, un, man vēl guļot apskates krēslā, manas ausis sadzirdēja neticamo: “Liene, ir noticis brīnums, diegi, visticamāk, uzsūkušies, un urīnvads ir atvēries pats no sevis.”

Mūsu dzīvē pienāk brīži, ko labāk atstāt Visuma rokās. Tas nenozīmē, ka jāpadodas un jāpārstāj kaut ko darīt lietas labā. Nē, tas nozīmē, ka vienkārši IR jāļaujas! Ar patiesu ticību un dziļu pateicību jādara Visumam zināms, ka esam gatavas kvēlākajiem sapņiem un brīnumiem, jo neticība nogalina visas mūsu iespējas. Pat ja mums ir vislabākie nodomi, bieži vien mēs cenšamies pārņemt vadību un kontrolēt to, kas nemaz nav mūsu kontrolē. Skan taču smieklīgi – iedomāties, ka esam spēcīgākas par Visumu. Apšaubot, baidoties, kontrolējot mēs pretojamies tā vietā, lai uzticētos un ar aizsietām acīm atmuguriski kristu nezināmajā, paļaujoties, ka... Visums noķers.

Es devu solījumu Visumam un sāku maksimāli dalīties ar savām zināšanām – tagad esmu te, daloties savā stāstā ar tevi un aicinot patiesi noticēt, ka nekas nav neiespējams. Ja es varu, arī tu vari.”

Šis ir citāts no manas grāmatas “Ar Tevi viss ir kārtībā”. Ja vēlies to izlasīt un ieskatīties citās vērtīgās atziņās un manas dzīvēs mācībās, iegādājies to ŠEIT.

1Comment
  • Liene Zeimule
    Posted at 04:40h, 19 November Reply

    Es zinu, par ko tu runā, Liene, man ir n-tie pierādījumi “iz” savas dzīves. Šodien, lasot tavu stāstu, es raudāju, asaras bira kā pupas. Kāpēc? Jo es uz doto brīdi eju cauri situācijai un es esmu aizmirsusi paprasīt Visumam, esmu aizmirsusi vizualizēt vēlamo rezultātu. Tu par to šodien atgādināji. 🙏🙏

Post A Comment